Laimīgas dienas no bērnības. Nešaubos, katrs atcerās kādas. Šodien es skatījos spogulī. Un atcerējos. Cik laimīgs es biju, kaut man bija tik maz. Stiprā pieticībā, bet lielā laimē. Kopš bērnības vienmēr ticis kas pievienots. Vairāk lietu, vairāk vēlmju, vairāk naudas, vairāk. Bet vai tas devis vairāk laimi?
Man nē. Spogulī veros tajā pašā puikā, kurš esmu šodien. Ja toreiz biju tik laimīgs ar tik maz, tad kāpēc tagad man jābūt nelaimīgam ar tik daudz? Deviņgadīgais Toms to nesaprastu. Un arī pieaugušais Toms nesaprot. Būdams mazs, es vēlējos to, kas man ir apkārt, kas ir iespējams.
Ja paskatos atpakaļ, tad man bija trīs lietas: jēgpilns darbs, jēgpilnas attiecības un kaut kas, ko gaidīt. Sajutos ļoti svarīgs, darot savus darbus, pat būdams tikai mazs puika. Ja ikdienas darbs nešķiet jēgpilns kādam, tad es ieteiktu pievērsties tam brīvajā laikā. Jo bez jēgpilnas nodarbošanās, manuprāt, kaut kas pietrūks vienmēr dzīvē. Apkārtējie cilvēki - ģimene un draugi, klasesbiedri, spēļu biedri - visi bija ar mani. Jebkurā situācijā, esot ar viņiem, nebija nekad jautājums sev: "Vai viņi šeit ir vajadzīgi?". Es biju viņiem vajadzīgs un viņi man. Jēgpilnas attiecības. Gaidīšana - tā bija milzīga sastāvdaļa no katras dienas. Vienmēr, vienmēr bija kāda diena, notikums, kuru gaidīju. Tāpēc tagad, redzot cilvēkus, kuriem atņemts viss, ko viņi gaidījuši, un viņi vēl nav jaunus mērķus nosprauduši, pielāgojušies, nenosodu par nošļukušu seju, bet atgādinu sev, cik daudz dod tas, ka ir kaut kas ko gaidīt. Un es gaidu! Gaidiet arī Jūs!
